Размышление — Как вас называют?

Pagaidām es nevaru teikt ka citi mani redz kā Dieva sievieti jo manī ir daudz kļūdu un ar komunicēšanu man vienmēr ir bijušas problēms jo vienmēr centos parādīt savu taisnību,necentos citus saprast jo biju pārāk augstprātīga,norādīju uz citu kļūdām un vienmēr sarunas laikā saklausīju tikai to kas tieši bija norādīts uz mani kaut arī nebiju vainīga. Es vienmēr strīdējos par to jo centos pierādīt savu taisnību. Šonedēļ caur sarunu ar vienu sievieti es ieraudzīju sevi. Sākumā es nedaudz pastrīdējos jo centos pierādīt savu taisnību. Viņa izteica pāris apvainojošas frāzes par mūsu draudzi un man tas nepatika,tāpēc centos viņai paskaidrot kā tas ir patiesībā nekā to kā viņa to pašlaik redz. Kad es centos viņai paskaidrot,uzreiz piekasījās pie maniem vārdiem,pie paša pirmā teikuma pat vēl neuzklausot visu. Mani tas uzkurināja jo zināju ka runāju taisnību bet viņa manī neklausas jo nebiju pat izteikusi visu. Es nevaru ciest ka cilvēks neuzklausa visu bet jau piesienas,bet paldies Dievam es to pamanīju un zinu ka jākontrolē sevi un jābūt savaldīgākai. Sarunas gaitā es pamanīju ka man nepatīk tas, ka aizkar to kas ir labs,ka smejas par to par ko tu nevari atbildēt(runājot par citiem cilvēkiem,jo katrs atbild par sevi),nepatīk ka mani cenšas pataisīt par muļķi. Es pamanīju ka es aizdedzos arī tad ja runa neiet par mani,aizstāvot citus es dabūnu pa kaklu. Mani jau tas īsti nesatrauc bet krīt uz nerviem ka cilvēks izsmej tevi un citus pat nesaprotot kapēc,tad rodas jautājums: Vai tiešām tu esi tik stūlba ka nesaproti ko tev saka un kamdēļ ņirgāties par to ko tu pats nesaproti?! Es vienkārši nekad neesmu sapratusi kādēļ par kādu jāņirgājas! Protams es arī citreiz to esmu darījusi bet vienmēr palūdzu piedošanu un centos laut kā atvainoties bet ir cilvēki kuriem tas nemaz nerūp. Viņi tev acīs skatīdamies izsmej un pēc tam vēl pajautā-kas tev? ,par ko tu dusmojies?,kas notika?!