Почему другим так трудно понять меня?

Atklāti sakot,savā dzīvē es vēl neredzu Dievu,pašas vainas pēc,bet drīzumā viss būs pavisam savādāk.
Pašreiz ir daudz visādu problēmu,daudz visa kā ar ko ir grūti cīnīties. Vēl nekas nekārtojas pa plauktiņiem jo pati sevi neesmu savākusi kopā. Es rīkojos pēc emocijām kaut arī ticība saka kliedz darīt pareizas lietas net mana sirds ņem konktroli par to un līdz ar to ir grūti saņemt sevi rokās. Grūti darīt to pie kā nebiji pieradis,grūti pateikt ar stipru lēmumu to ko nekad neesi ar patiesu ticību pieņēmis,grūti turēt vārdu kad iekšēji kliedz vienaldzīguma un bezjēdzīga balss utt.
Grūti noticēt saviem spēkiem tāpēc ka ļoti reti kad esi to pielietojis,visu dzīvi nodzīvojis kā garīga lupata un piedzīvojusi tik daudz vilšanos un neuzticība izaugusi vairāk nekā vajag.
Protams pati vainīga ka uz pagātni skatos bet tiklīdz sāku skatīties uz priekšu un cenšos kaut ko mainīt tā iekšējais karš notiek un nosodījumu parādas vairāk nekā spēju to izturēt. Katru reizi vajag sevi piespiest jo aiz pirmā aizbildinājuma seko nākamais,aiz nākamā-nākamais un tā līdz kamēr iekšēji pagursti un noplauksti. Protams,mana izvēle ir pieñemt to vai atraidît bet fakts paliek fakts un grūti ar to cīnīties. Cilvēks kurš nekad neko garīgu nav īpaši darījis,viņš to nesaprot un caur grūtībām tikai visu sāk saprast un mācīties. Ar mani ir traki,jo daudzas reizes jau esmu kritusi bet es priecājos ka tam izeju cauri jo es daudz vairāk sāku saprast kas ir kas un uz ko esmu spējīga un kādas ir personīgi manu pašas problēmas. Iepazīstot sevi es zinu kā rīkoties.